Kuršu ķoniņu savstarpējās saites, to variācijas dažādos laikos un vietās

Ķoniņu pašapziņu noteica viņu izcelsme un sevišķais tiesiskais stāvoklis citu Kurzemes iedzīvotāju vidū. Vairuma teiku un nostāstu centrā ir viņu brīvību un tiesību rašanās, kā arī to pamatojums. Ar cilstēvu jeb, kā ķoniņi tos sauca, tēvu tēvu vai veco tēvu, rīcību un iedibināto dzīves kārtību brīvciemnieki bieži pamatoja savu rīcību un senā dzīvesveida saglabāšanu. Jau 16. gs. vidū fiksēti ķoniņu nostāsti par viņu izcelsmi no seno kuršu valdniekiem, kas labprātīgi pieņēmuši kristietību. Vēlākos laikos radušies nostāsti par to, kā valdnieku (mestru, hercogu vai caru) pirmie ķoniņi izglābuši no nāves, kad sazvērnieki tos centušies noindēt vai nošaut.

Vismaz kopš 19. gs. sākuma kuršu ķoniņu dzimtām raksturīgas precības tikai ķoniņu dzimtas piederīgo starpā, kaut gan nereti līgavas tika ņemtas no kroņa zemnieku vidus vai Kuldīgas namnieku vidus (Sausgaļu brīvciemā).

Ķoniņciemā, vēlākais 18. gs. vidū, ir radies brīvciema vecākā jeb burmeistara (no vācu Burgermeister ‘pilsētas, ciema galva’) amats. Līdz 19. gs. vidum tas no tēva uz dēlu tika pārmantots vienā ģimenē, kas pēc nostāstiem cēlusies no ciema ciltstēva – “tās īstās saknes”. Ķoniņciema vecākie 18. gs. bija domājamie kuršu lēņavīru pulkveža Andreja Peniķa tiešie pēcteči, kuri saimniekoja Ķīkāļu mājās. Savas izcelsmes pierādījumus viņi centās apstiprināt arī juridiski. 1762. gadā Lipaiķu draudzes mācītājs J. Kārlis Heinsiuss pēc Ķīkāļu saimnieka Mārtiņa lūguma apliecināja, ka viņa vectēvs Kristaps, Luljes dēls, bija saimnieks un kuršu ķoniņu sabiedrības galva, savukārt Kristapa dēla un Mārtiņa tēva Anša pārziņā bijuši kuršu ķoniņu privilēģiju dokumenti. 04.08.1791. Kuldīgas instances tiesā savus radurakstus apstiprināja Ķīkāļu saimnieks Mārtiņš, Anša brāļadēls. Nezināma autora piezīmē pie Ķīkāļu saimnieku ciltskoka noraksta teikts, ka pēdējais veco kuršu ķoniņu tiešais pēctecis Mārtiņš miris bez pēcnācējiem 1794. gadā, un Ķīkāļus mantojuši viņa brāļadēli. Arī Gaiļu māju saimnieks Ādams esot veco ķoniņu pēcnācējs, tomēr to nevarot droši noskaidrot.

19. gs. vidū burmeistarus uz mūžu ievēlēja visu ciema saimnieku kopsapulcēs. Brīvciemu vecākie pārstāvēja sava ciema ķoniņu kārtas iedzīvotājus juridiskajos darījumos un kontaktos ar valsts pārvaldes iestādēm, izšķīra ciema iedzīvotāju sīkās ķildas un rūpējās par kārtību brīvciemos. Pie viņiem glabājās lēņa grāmatas u. c. ciema dokumenti. Kuldīgas virspilskungs E. fon der Rops (vācu von der Ropp, latīņu de Raupena, burtiski ‘no Straupes’) 1853. gadā atzina, ka burmeistara amata stāvoklis faktiski pielīdzināms Kurzemes miestu vecāko funkcijām.

Ķoniņi burmeistarus dēvējuši arī par vecajiem tēviem. Šāds nosaukums liecina gan par viņu piederību senākajai un tīrākajai ciema ciltstēvu līnijai, gan cienījamo vecumu, kad dzīves gaitā uzkrātā pieredze ir visbagātīgāka. Jāatzīst, ka brīvciemu burmeistaru funkcijas pirms 19. gs. vidus visprecīzāk atbilda seno kuršu vadoņu funkcijām, un bez brīvciemiem Latvijā nav zināma neviena apdzīvota vieta, kur būtu sastopamas līdzīgas analoģijas.

Kopējā brīvciemu pārvaldē vadošo lomu saglabāja Ķoniņciems un tā burmeistari. Ķoniņciemā vienu vai divas reizes gadā uz apspriedi sabrauca citu brīvciemu vecākie, un viņu sapulces līdzinājušās svētkiem – ķoniņi tad dzīrojuši trīs vai četras dienas.

Svarīgākos jautājumus, kas skāra visu brīvciema iedzīvotāju intereses, izlēma ciema saimnieku kopsapulces. Bez savu pārstāvju – burmeistaru vēlēšanas brīvciemu saimnieki kopīgi izraudzīja arī advokātus, kas aizstāvēja ķoniņu prasības daudzajās prāvās.

Burmeistars un saimnieku kopsapulce veidoja brīvciemu pārvaldi. Ir zināms, ka pārvaldes izdeva ciemu iedzīvotājiem personu apliecības. Tā 24.09.1885. Ziemeļu brīvciema burmeistars G. Peniķis ar visas ciema kopienas piekrišanu izdeva apliecību, kas atļāva kurpniekam no Ziemeļu ciema Kārlim Šmēdiņam līdz 24.09.1886. uzturēties Tukuma apriņķī, bet pēc šī laika apritēšanas viņam atļauja atkal jāpagarina Ziemeļu ciema pārvaldē.

Šī apliecība bija apzīmogota ar Ziemeļu brīvciema zīmogu. Uz tā bija attēlots brīvciema ģerbonis pēc Lipaiķu baznīcas vitrāžas attēla parauga: jātnieks, kam nopakaļ skrien divi medību suņi, un uzraksts Seemelen Wappen. Apakšā atradās abreviatūra A. S., kas visticamāk bija ciema ciltstēva Andreja Šmēdiņa iniciāļi. Līdzīgi zīmogi ar brīvciemu ģerboņiem un ciemu nosaukumiem vācu valodā 19. gs. 2. pusē tika lietoti arī citu brīvciemu pārvaldēs. Sausgaļu un Viesalgu zīmogos bija attēloti jātnieki ar paceltiem zobeniem, bet Ķoniņciema zīmogu greznoja no 1664. gada vitrāžas pazīstamais jātnieks ar karodziņu un Andreja Peniķa iniciāļi A. P.