Kuršu ķoniņu kopības materiālie un garīgie aspekti; tradīcijas
Izslavēta parādība ķoniņu sadzīvē bija ilgās un bagātīgās dzīres, kas tika rīkotas gan gadskārtu svētkos, gan cilvēka mūža svinamdienās. Dzīres dēvētas arī par godiem no apvidvārda godēt – pacienāt. Šo dzīru dēļ ķoniņi 19. gs. ieguva vieglprātīgu uzdzīvotāju slavu, kuri dzīrēs nevajadzīgi notriec gan naudu, gan pārtiku. Seno baltu kultūrā dzīrēm piemita gan sabiedrību vienojoša funkcija, gan rituāls raksturs, kas visbiežāk apvienojās. Šāda jēga bija arī dzīrošanai ķoniņu ciemos.
1929. gadā ķoniņi stāstīja, ka senāk brīvciemos mazāk par trim vai četrām dienām netika svētīti nevieni svētki. Ja vienā mājā bija kāzas, kristības vai bēres, tad visās apkārtējās mājās darīja alu. Kad alus bija nodzerts vienās mājās, tad dzīrotāji devās uz kaimiņu mājām un līksmošanu turpināja tajās, līdz viss alus nebija izdzerts. Vairākas dienas ilgstoša svinēšana senatnē bija raksturīga visiem lielākajiem gadskārtu svētkiem, par ko liecina jau svētku nosaukumi daudzskaitlī: Ziemassvētki, Lieldienas, Jāņi.
Ceļotājs no Kēnigsbergas Reinholds Lubenavs (Reinhold Lubenau), kurš 1585. gada Ziemassvētkus pavadīja Peniķu dzimtas Ķoniņciemā, vēroja kopīgu dzimtas saimniekošanu: precētie pāri dzīvoja katrs savā mājā, tomēr zeme tika apstrādāta kopīgi, un “viss viņiem ir kopīgs”. Viesus ķoniņi uzņēmuši lielā kopējā ēkā, par kuras apsaimniekošanu rūpējušies viņi visi pēc kārtas. Ziemassvētku vakarā ķoniņi svinējuši mirušo piemiņas svētkus ar mielastu pie galda ar aizdegtām svecēm, kas pagatavots no svētajā mežā nomedīto dzīvnieku gaļas, kā arī dejām ap galdu. Ķoniņciema svētā meža, kas tika uzskatīts par mirušo senču mājvietu, paliekas – Elka birzs – ir saglabājusies līdz mūsdienām.
Fotogrāfs Jānis Krēsliņš. Avots: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs.
Ķoniņu dzimtu saliedētību veicināja īpašas relikvijas. Par senāko brīvciemu autonomijas proklamāciju iespējams uzskatīt Ķoniņu, Pliķu, Ziemeļu un Kalēju ciemu ģerboņu ievietošanu Lipaiķu baznīcas logos 1664. gadā, kā arī baznīcas zvana dāvināšanu 1678. gadā. Ar šo zvanu par velti tika apzvanīti mirušie ķoniņi, ko iespējams traktēt kā paziņojumu: “Mēs brīvi ieradāmies šajā pasaulē un to arī atstājam brīvi.” Ķoniņciema ģerboņa attēls bija uzstādīts arī ozolkoka stabā brīvciemā, lielceļa malā. Stabs vairākas reizes ticis svinīgi atjaunots. Pēc nostāstiem, stabs nogāzies neilgi pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā.
Brīvciemos kā relikvijas tika glabāti gan senie dokumenti, gan priekšmeti, kas tika lietoti dzimtu saliedējošās darbībās. Ķoniņciemā tādi bija milzīgs koka kauss aptuveni sešu litru tilpumā, no kura Peniķi dzīrēs esot uzdzēruši viens otram veselības, kā arī greznā “Peniķu pīpe”, no kuras svinīgos gadījumos kopīgi smēķējuši dzimtas vīrieši. Pliķu brīvciemā vēl 20. gs. sākumā glabājušies seni, grezni ādas segli ar sudraba rotājumiem. Tajos sēdējušas Tontegodu dzimtas līgavas, jājot uz baznīcu laulāties. Sievietes no paaudzes paaudzē mantoja greznās sudraba saktas, ko līgavainis saderinoties dāvināja savai izredzētajai. Saikni ar mirušajiem senčiem nodrošināja veļu mielasti svētbirzīs, kā arī jaundzimušajiem dotie cilstēvu vārdi: Andrejs, Kristaps, Janis, Jurģis.
Dzimtas godu svešinieku acīs nodrošināja izslavētā ķoniņu viesmīlība. Neviens ciemiņš brīvciemus neatstāja kārtīgi nepamielots, turklāt ķoniņi viesus pavadīja līdz savu īpašumu robežām. Kristības, kāzas un bēres brīvciemos tika svinētas trīs dienas un ilgāk, piedaloties kuplam viesu pulkam un nežēlojot nedz ēdienus, nedz alu.
Ķoniņu ciemu sadzīvi sagrāva saimnieciskas problēmas, ko ķoniņi paši nespēja atrisināt. Kopš 19. gs. vidus katrs saimnieks centās saimniekot kā individuāls zemes īpašnieks, neraugoties uz to, ka visa brīvciema zeme juridiski skaitījās kopīpašums. Aramzeme tika sadrumstalota daudzos nogabalos. Vienai saimniecībai piederēja līdz 30 šādu zemes gabaliņu, kas atradās līdz trim kilometriem viens no otra. Noteiktas robežas tiem netika nospraustas, kas izraisīja daudzus strīdus un nesaticību radu starpā, tomēr reti kurš saimnieks bija pierunājams iedalīt zemi vienā gabalā, jo uzskatīja savu zemi par auglīgāko. Par kopīgajām ganībām un mežiem nerūpējās, gaidot, ka viņu vietā to paveiks kaimiņi. Rezultātā Latvijas Republikas Saeima 1929. gadā pieņēma likumu par brīvciemu sadalīšanu viensētās. Šis likums pieļāva netaisnību pret ķoniņiem, jo ganības un meži tika sadalīti nevis vienlīdzīgās daļās, bet proporcionāli aramzemes lielumam.
Brīvciemu tiesiskā autonomija bija likvidēta jau 1918. gada nogalē kopā ar muižnieku privilēģijām un bez pašu ķoniņu piekrišanas. Tādējādi uz valsts varas patvaļas un ķoniņu saimnieciskās autonomijas nespējas fona izzuda Latvijā visilgāk pastāvējušie vietējo iedzīvotāju pašpietiekamie saimnieciskie veidojumi un pašpārvalde. Kuršu ķoniņu kultūrvide gandrīz pilnībā tika izpostīta saimniecības kolektivizācijas laikā 20. gs. 40.–60. gados. 1941. un 1949. gadā tika represētas vairākas kuršu ķoniņu ģimenes, vairums brīvciemu ēku gāja bojā ugunsgrēkos vai tika pamestas un sagruva.