Kuršu ķoniņu izveidošanās vēsturiski politiskie, sociālie, saimnieciskie priekšnoteikumi

Pēc visas Kurzemes iekļaušanas ordeņa valstī 1267. gadā zemē tika ieviesta jauna tiesisko attiecību forma – gruntskundzība. Tas nozīmēja, ka jaunajam zemeskungam – bruņoto mūku brālībai ar mestru priekšgalā – piemita virsīpašnieka tiesības, kas paredzēja pavalstnieku obligātas klaušas un nodevas zemeskunga labā, tiesu varu, kā arī zemes īpašuma nonākšanu zemeskunga rokās mantinieku trūkuma gadījumā. Tomēr, lai iegūtu karavīrus un administratīvos darbiniekus, kā arī vairotu vietējo iedzīvotāju lojalitāti, Livonijas ordenis bieži zemi izlēņoja vietējiem iedzīvotājiem. Izlēņošana nozīmēja divu līdztiesīgu personu līgumu, ar kuru zemeskungs atteicās no savas varas izlēņotās zemes teritorijā, bet lēņa saņēmējs zemi ieguva brīvā dzimtvaldījumā, kamēr vien viņš gribēja un spēja pildīt lēņa pienākumus: karadienestu kara laikā un dažādus administratīvos pienākumus – ceļu apsargāšanu, pasta pārvadāšanu, tiesas sēžu organizēšanu miera laikā.

Laikā no 1320. līdz 1550. gadam lēņus Kuldīgas apkārtnē saņēma septiņas kuršu ķoniņu priekšteču dzimtas: Tontegodes, Peniķi, Kalēji (kopš 1834. gada – Šmiti), Bartolti (kopš 18. gs. beigām – Bergholci), Sirkanti (17. gs. saplūda ar Peniķu dzimtu), Dragūni (kopš 19. gs. 20. gadiem – Vidiņi), Šmēdiņi. Kopumā šie lēņi aptvēra aptuveni 2 tk hektārus zemes. Uz tās laika gaitā izveidojās ķoniņu dzimtu mājvietas, sauktas par brīvciemiem: Pliķi (Tontegodu dzimtas), Ķoniņciems (Peniķu dzimtas), Kalēji (Šmitu dzimtas), Ziemeļi (Šmēdiņu dzimtas), Viesalgi (Tontegodu dzimtas), Dragūni (Vidiņu dzimtas) un Sausgaļi (Bergholcu dzimtas). Līdz 19. gs. sākumam katrā brīvciemā mājoja un zemi brīvi izmantoja tikai viena ķoniņu dzimta.

Nav pamata uzskatam, ka lēņi tika piešķirti tikai vietējiem aristokrātiem vai arī par sevišķiem nopelniem. Noteicošā bija lēņavīra lojalitāte zemeskungam un spēja pildīt lēņa dienestu. Tā Vācu ordeņa zemēs prūšiem piešķirto lēņu skaits mērāms simtos, bet Rietumlatvijā uz 1559. gadu bez kuršu ķoniņiem vēl zināmas vismaz 20 vietējās izcelsmes lēņavīru dzimtas.

17. gs. kuršu ķoniņu senčus Kurzemes un Zemgales hercogi vēl izmantoja pienākumiem, kas līdzinājās kādreizējām lēņa gaitām: ķoniņi apsargāja hercoga Kuldīgas pili, veda pastu un pārbaudīja, vai Ventas upē bez hercoga atļaujas nav izlikti tīkli. Stāvoklis pasliktinājās pēc Lielā mēra 1710. gadā, kad hercoga Kuldīgas muižai pietrūka strādnieku, un muižas pārvaldnieki ķoniņiem pamazām uzspieda arī muižas lauku apstrādāšanas darbus. Tomēr netika ierobežotas ķoniņu senču tiesības mantot dzimtas īpašumu – brīvciemu zemi.

Pakļautību Kuldīgas hercoga (no 1795. gada – kroņa) muižai ķoniņiem pakāpeniski izdevās likvidēt tikai ilgstošās tiesas prāvās no 18. gs. beigām līdz 1884. gadam, pateicoties savai uzņēmībai un saliedētībai, jo tiesāšanās prasīja saskaņotu darbību un lielus naudas līdzekļus. Prāvu laikā arī izveidojās dzimtu apvienība ar kopējo nosaukumu “kuršu ķoniņi”, jo līdz pat 18. gs. beigām šis nosaukums tika attiecināts tikai uz Peniķu dzimtu, bet pārējās dzimtas tika dēvētas par novadniekiem vai Kuldīgas brīvzemniekiem. Kuldīgas virspilskunga tiesas 19. gs. dokumentos tika lietots kopīgais apzīmējums “Kuldīgas brīvie zemes īpašnieki (Goldingensche Freisassen), bet brīvo zemes īpašnieku īpašumi – par brīvmājām (Freigut). 1884. gadā ar Krievijas Impērijas senāta lēmumu ķoniņi tika atzīti par īpašu, priviliģētu sabiedrisko grupu, kas ir brīva no jebkādiem pienākumiem kroņa labā.